Dzīve bez krēmiem: vēl dzīva

Tāda es izskatīšos pēc neēļas? Avots - google.

 

 

J.: Kā var atšķirt sievietes datoru no vīrieša datora?
A.: Pele nev iekrēmota.

Nestāstīšu, kā tik zemu kritu, bet skarbā patiesība ir tāda: jau ceturto dienu dzīvoju bez sejas/ķermeņa/pēdu/elkoņu/utt utjpr krēmiem un vēl dažiem kosmētiskiem pričendāļiem. Labprātīgi.

Otrdien vakarā iegāju vannā ar Stendera vannas bumbu "sniega pika" vai kaut kā tamlīdzīgi, kas ādu mitrina/baro un ko nebūtu vēlams uzreiz mazgāt nost (starp citu, man ļoti patika, laimīga biju es, mans deguns - smaržo fantastiski - un arī mana āda - labi paēdināta). Trešdien no rīta nomazgāju seju ar tīru ūdeni, izpucēju zobus un ar interesanta eksperimenta plānu - aidā dzīvē.

Plānā ietilpst nenoteiktu laiku, bet ne mazāk kā nedēļu, atteikties no jebkādiem krēmiem, balzamiem, maskām - visa, kas ādā iesūcas, kā arī smaržām un nagulakām, tāpat arī kārtīgi ierobežot dekoratīvo kosmētiku.
Šobrīd mazgājos diezgan brutāli - seju ar Stendera zelta ziepēm, pārējo - ar, hmmm, šķiet, jau minētā Stendera dzērveņu ziepēm. (Pilnīgs stenders!!!) Un vēl matus un zobus, protams, arīdzan.

Seja, jāatzīst, šīs mocības nepārcieš pārāk labi - tā kā no apmēram 16 gadu vecuma bez sejas krēma nedzīvoju, viņa kliedz visvarāk.Par laimi, tā kā mana āda ir vairāk taukaina, pāris stundas pēc sejas mazgāšanas tā tik ļoti vairs nevelk.
Taču ceturtdien no rīta bija jāgrimē - un grimētājai goda un cieņas jautājums ir būt kaut mazliet uzkrāsotai. Zem grima vajadzīgs krēms, bet tas nav atļauts. Ko nu? Nolēmu, ka bāze mani glābs. Sākumā, protams, izskatījās pieņemami, bet pēc četrām stundām āda, kas apakšā zem bāzes, tonālā krēma un pūdera bija sausa un dažās vietās viegli plēkšņojās, demonstratīvi izrādīja savu nepatiku un izskatījās sliktāk, nekā būtu bez aizkrāsojamā materiāla. Tagad staigāju bez grima, tātad daudzkrāsaina, bet vismaz ne tik ļoti uzskatāmi reljefa.

Lūpas, kuras esmu galīgi izlaidusi, ziežoties ar lūpu balzamu rītā un vakarā, ziemā un vasarā, protams, arī nosprieda, ka šitāda dzīve viņām galīgi nepatīk un tagad sūrst un izskatās pēc nomizota, apžuvuša apelsīna. Vēl mazliet un sāks plaisāt.

Rokas parasti nemēdzu īpaši iekrēmot, tomēr acīmredzot ierastā sejas/ķermeņa krēmu deva ir bijusi draudzīga arī tām - šobrīd atsevišķās vietās ir balti, sausi apgabali un pirkst plaukstas pusē pastiprināti vertikāli krunkaini.

Ķermenis, kamēr vēl uz to labdabīgi iedarbojās atmiņas no vannas bumbas, uzvedās godīgi, tad - normāli, bet vakar, tas ir, trešajā "sausajā" dienā, sāka niezēt. Ārkārtīgi nepatīkami, taču pēc pirmdienas piedzīvojuma: latekss+ bēbīšu eļļa = vājprātīga, paniku izraisoša nieze uz sejas - nav nemaz tiiiik traki.

Matos balzamu regulāri nelieku jau vismaz mēnesi, jo tie bija sākuši spēli "pieplaksim pie galvas un izliksimies, ka mūsu nav" - bet reižu pa reizei gribas tos palutināt, tomēr tur vismazāk jūtams mans eksperiments. Pat tas, ka ne lietoju nekādus "sacirtosim" vai "varbūt šodien iztaisnojam?" līdzekļus, nav jūtams, jo arī tos lietojot, rezultāts bija tieši tikpat neprognozējams kā bez tiem.

Savukārt atteikšanos no dezodoranta es ceturtdien smagi nožēloju, jo strādāju ļoti labi apkurinātās telpās un svīdu, ai, kā svīdu. Ceru, ka tagad par mani neklīdīs leģendas, kā par smirdošo grimētāju, jo manos plānos ir radīt citādākas leģendas par sevi (kā slaveno "mūžam sēdošo"grimētāju - bet pie tā arī ir kārtīgi jāpiestrādā).

Smaržas, arī man ārkārtīgi ierasta lieta jau kopš tīņu gadiem, ir pārciešams (pagaidu -jā, pavisam - nekad!) zaudējums, nagu lakas gribas tieši tapēc, ka nevar.

Kopumā nav tik traki, kā biju gaidījusi. Iztēlē jau sevi ap šo laiku skatīju viegli pusjukuši, taču ir sasniegta tikai nedaudz nervozā stadija. Hmm, tad jau redzēšu, kā ies tālāk.