Dzīve bez krēmiem: sestā diena "sausā" jeb on the verge of nervous breakdown

Attēls no Pedro Almodóvar filmas Mujeres al borde de un ataque de nervios (1988) (Women in the verge of nervous breakdown jeb - Sievietes uz nervu sabrukuma robežas, buuuurvīga filma, starp citu.)

Pēc aizvakardienas lielīšanās, ka "nav tik traki, kā biju domājusi", vakar no rīta bija tieši tik traki un vēl trakāk. Zvanīju mammai (cik oriģināli) un kaucu klausulē, ka jūku prātā. Seja svilst, savilkta, nevar pat kārtīgi pasmaidīt! Taču joprojām dzīvoju bez krēmiem (ja neskaita apavu krēmu. Neskaita taču?).

Vakarā gan pilnīgi neapzināti roka aizstiepās līdz Lee Stafford Poker Straight Shine serum (ļoti patīk, lieliski smaržo, ekonomisks līdz neprātam), iespieda plaukstā maza zirņa lieluma līdzekļa devu un iezieda matu galos. Un tad es sapratu, ko tās rokas bez manas ziņas dara, kārtīgi nolamājos, ielidināju serumu kaktā (piedod, draugs, nav tava vaina), no kura to izmakšķerēju tikai šodien. Bet tā kā tie bija tikai matu gali, ar kuriem viss jau iepriekš bija kārtībā un deva bija minimāla, nolēmu vairāk par to nesatraukties. Vecā labā aizmāršība. Kaut oficiāli jā, kāja ir paslīdējusi.

Bet šodien savai sejai aiztaupīju ziepju šausmas un noskrubēju to (skrubis nekur neiesūcas, tātad drīkst) un (ātri, ātri) notīrīju ar Neutrogena Visibly Clear Wash/Mask (arī ļoti patīk, sajūta, ka tiešām iztīra visu, kam tiek klāt). Seja, protams, joprojām kliedz pēc krēmiem, bet vairs ne tik traki un tā āda, kas nāk nost un vakar izskatījās šausmīgi briesmīgi, šodien izskatās mazliet mazāk briesmīgi.

Labā ziņa - pumpas, kuras vienas dzīvesveida izmaiņas dēļ, pāris mēnešus neliek mieru, turklāt pēdējās dienas uzvedas īpaši kaitinoši, lēnām sāk izžūt. Un gribas dzert ūdeni/tējas īpaši daudz.

Rokas joprojām jūtas aizkaitinātas, sausas, velkošas, taču ķermenis īsti vairs neniez, tik no apakšstilbiem gluži vai smiltis birst.

Tātad - dzīva, turklāt, krīze, šķiet, ir pārvarēta.